1887. gadā britu inženieris Sebastjans Ziani de Ferranti ieguva pirmo patentu atvērta-kanāla serdeņa-tipa indukcijas krāsnī, lai gan tas netika praktiski pielietots.
1917. gadā amerikānis MR Wyatt izstrādāja "iegremdētā-kanāla" (jeb iegremdētā-rezistora) kodola-tipa indukcijas krāsni-, kas tika tirgota kā AJAX-WYATT-misiņa kausēšanai, tādējādi aizsākot rūpniecisko lietojumu vēsturi.
20. gadu -20. gadu vidū secīgi tika ieviesti motora-ģeneratoru (MG) komplekti un vakuuma-cauruļu augstfrekvences-oscilatoru barošanas avoti, kas spēcīgi pamudināja vidējas- un augstfrekvences indukcijas kausēšanas krāsnis un indukcijas apkures iekārtas.
1932. gadā amerikāņu uzņēmums TOCCO pabeidza rūpnieciskai lietošanai paredzētu augstfrekvences rūdīšanas iekārtu izstrādi. Otrā pasaules kara laikā artilērijas šāviņu ražošanā sāka izmantot indukcijas sildīšanas iekārtas. Pēc kara tika izstrādāta maiņstrāvas-frekvences indukcijas krāsnis bez serdeņiem, un kopš 1950. gadiem lietuvju nozarē to sāka strauji izmantot.
1957. gadā General Electric (GE) izstrādāja tiristoru-maināmas-frekvences barošanas avotu; šī tehnoloģija ātri tika pieņemta vidējas-frekvences indukcijas krāsnīs, ievērojami veicinot to attīstību.